Šogad LAS kā arī iepriekšējos gados piedāvāja iespēju piedalīties starptautiskajā jūras klinšu kāpšanas mītiņā. Tādu piedāvājumu nevarēja palaist garām un es uzrakstīju pieteikuma vēstuli. Īkšķu turēšana palīdzēja un manu kandidatūru atzina par derīgu! Diemžēl otrai kāpējai no Latvijas tika atteikts lielo dalībnieku skaita dēļ.
Saiets pulcēja dalībniekus ar dažādu kāpšanas pieredzi no 23 valstīm, starp tiem arī tālbraucēji no Dienvidāfrikas republikas, Japānas un pat no Jaunzēlandes! Galvenā ideja, ko vēstīja briti bija "kāpt visur un vienmēr ar saviem drošināšanas punktiem!" Mitinga mērķis bija popularizēt tradicionālu kāpšanu kā tādu. Tas dod kāpējam vairāk brīvības izvēloties maršrutus, un liek strādāt ne tikai fiziski, bet arī ar galvu.
Sayaka no Japānas.
Iebraukšanas dienā kāpšana nebija paredzēta, bet tikai savstarpēja iepazīšanās. Man paveicās iebraukt Londonā vienu dienu iepriekš, un es sarunāju vēl no mājām, ka viena hosta (pieredzējuša vietējā kāpēja) pavadībā jau tajā pašā dienā aizbrauksim "pataustīt" klintis.
Pirmajā kāpšanas dienā jau no paša rīta spīdēja saule un es ar nepacietību gaidīju, kad varēsim izbraukt. Mans hosts bija Lucy Regan. Mēs sataisījāmies braukt jautrā kompānijā kopā ar Lucy vīru Brian un viesi no Francijas Julien un viņu diviem milzīgiem mīlestības pilniem suņiem.
Julien un Brian, aizmugurē Lucy ar Barra un Tiree.
Lai tiktu līdz maršruta sākumam, vajadzēja dažus desmitus metru dulferēties lejā, tad jātraversē. Kāpjot okeānā klintīs, ļoti svarīgi ir ievērot paisumu un bēgumu laikus. Vispār tiem ir speciāls kalendārs un jau iepriekš zināms, cikos ūdens līmenis būs augstu un cikos - zemu. Tos datus izrēķina līdzīgi, kā mēness fāzes. Bet tomēr mainoties laika apstākļiem var gadīties, ka ūdens līmenis strauji paaugstināsies, kā arī vējš var pastiprināt efektu ar lieliem viļņiem. Un nesteidzīgs kāpējs var uzmundrināties golfstrimā. Nedēļu, kamēr bijām kāpt, bēgumiem bija jābūt pēcpusdienā, tātad agro rītu labāk pavadīt pie kafijas, nevis pie maršruta.
Maršruts iet tieši garām kaiju ligzdai.
Ar Lucy man izdevās izkāpt divus trīs virvju maršrutus.
Šī bija mana pirmā reize, kad sanāca kāpt ar dubultām virvēm (half rope). Interesanti arī ir tas, ka viņi netaisa drošināšanas stacijas, bet vienkārši ieliek divus punktus, katrā no tām uz pašdrošināšanas ar kāpslīti no kāpšanas virves un pēc tam drošina partneri caur sevi caur drošināšanas ierīci. Ja vieta izskatās nedroša un gribas ielikt vairāk kā divus punktus, tad secīgi pie katra sien kāpslīša mezglu.
Otrajā dienā sāka līt jau no paša rīta. Kaimiņi lietuvieši ar savu hostu izdomāja aizbraukt pastaigā, paķerot visu ekipējumu līdzi gadījumam "ja nu pēkšņi..."
Es viņiem pievienojos un mūsu cerības īstenojās: lietus beidzas un pateicoties stiprajam vējam, tikām pie daudz maz sausām klintīm. Kā otrā izkāpu divus vienvirvju maršrutus un uz beigām atstāju smuku nesarežģītu kāpienu, ko arī izkāpu kā līderis, bet jau zem pamatīga lietus gāziena.
Trešajā dienā laiks atkal bija neiepriecinošs - atkal lija. Līdz ar to aizbraucām sērfot uz Atlantiskā okeāna piekrasti.
Neskatoties uz tik biezu mākoņu slāni un saules prombūtni, gaisa temperatūra bija diezgan augsta - ne mazāk kā +18°C. Tāda sajūta, ka atrodies kaut kur džungļos - ļoti silts un mitrs gaiss. Pirms tam zināju, ka golfa straume Britu salās dara savu darbu, bet noteikti negaidīju tur satikt palmas un ananāsus!
Pēcpusdienā bolderings pludmalē.
Vakarā Jerry Gore ar stāstu un bildēm prezentēja savu vīziju par kāpšanas sportu caur diabētiķa prizmu. Viņš stāstīja, kā ar to var sadzīvot augstkalnu apstākļos. Par dažiem saviem solo kāpieniem ar insulīna devu kabatā, par to, kādās aktivitātēs viņš piedalās un organizē, lai atvieglotu dzīvi pārējiem diabētiķiem, tajā skaitā bērniem.
Nākamajā dienā beidzot uzspīdēja saule!
Un jau no paša rīta aizskrejām ar hostu Matthew uz Bosigran klintīm. Tā bija vislabākā diena visā kāpšanas nedēļā! Uzreiz izveidojās labs kontakts ar Matthew un ar viņu bija interesanti ne tikai kāpt, bet arī sarunāties.
Kādu laiciņu atpakaļ viņš bija viens no kluba vadītājiem un izstāstīja dažu konfliktu būtību, tad es sapratu, ka mēs ar saviem alpīnisma tehnikas noteikumiem, varam vispār nesaspringt. Bet tomēr tās ir nesalīdzināmas lietas: tikai BMC ir vairāk kā 1500 biedri! Ja kaut ko nesapratu valodas dēļ, tad viņš ļoti emocionāli to skaidroja ar sejas izteiksmi un rokām.
Kopā ar Matthew izdevās izkāpt trīs trīsvirvju maršrutus, tajā skaitā dažus grūtus posmus, kā līderis.
Pēdējās divas dienas gribējās darīt kaut ko skaistu un vieglu. Līdzīgā noskaņojumā bija arī mans hosts Hillary. Priekšpēdējā dienā mēs izkāpām trīs īsus maršrutus un pēdējā dienā - nenormāli aizraujošus divus tieši virs okeāna.
Vakarā ka ierasts, mūzika ar dejām, ceptiem gardumiem un alu ar vīnu.
Tā bija noslēdzies viens no šī gada emocionālākajiem piedzīvojumiem.